Региональная общественная организация «Санкт-Петербургское Латышское общество»

1920.gada 11.augustā tika noslēgts Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums, izbeidzot karadarbību starp abām valstīm.

Miera līgums Latvijai deva divus galvenos ieguvumus – teritoriālu robežu un iespēju dzimtenē atgriezties bēgļiem, kas Latviju bija pametuši, sākoties karam.

Tieši bēgļu reevakuācijas organizēšana bija primārs uzdevums un kalpoja par pamatu Latvijas konsulāta Petrogradā (vēlāk – Ļeņingrada, Sanktpēterburga) izveidošanai un darbībai.

Latvijas konsulāts Petrogradā (no 1924. līdz 1991.gadam – Ļeņingrada, no 1991.gada – Sanktpēterburga) darbu uzsāka 1920. gada rudenī, kad oktobrī par Latvijas pirmo konsulu Petrogradā tika iecelts Jānis Taube.

Laika posmā no 1920. gada oktobrim līdz 1938. gada aprīlim konsulātā dažādus konsulāros amatus pildīja 16 dažādas konsulārās amatpersonas.

Bēgļu laikā dzimteni atstāja 500 000 cilvēku.

Ar 1918. gadu, jau pēc Brestļitovskas miera, viņi sāka pakāpeniski atgriezties mājās; masveidā – pēc miera līguma ar Krieviju 1920. gadā.

Kopumā līdz 1928. gada 1.septembrim Latvijā atgriezās 236 229 bēgļi un optanti.

Krievijā ļoti daudzu cēloņu dēļ palika aptuveni 186 000 latviešu.

Bēgļu atgriešanos veicināja arī konsulātu organizēšana citās Krievijas pilsētās.

Pēc neatkarības atjaunošanas tika atjaunota arī Latvijas pārstāvniecības darbība Sanktpēterburgā. 1993. gada 30.jūnijā tika atvērts pirmais Latvijas ģenerālkonsulāts Sanktpēterburgā.

Par pirmo Latvijas ģenerālkonsulu 1993. gadā tika iecelta Aija Strautmane.

Sākotnēji ģenerālkonsulāta telpas atradās Sanktpēterburgā, Gaļernaja ielā 69.

1994. gada augustā ģenerālkonsulāts ieguva jaunas telpas Kuibiševa ielā 34.

Savukārt kopš 1997.gada rudens Latvijas Republikas ģenerālkonsulāts Sanktpēterburgā atrodas Vasīlija salas, 10.līnijas Nr. 11.

No 1993. līdz 2011.gadam ģenerālkonsulātu vadījuši seši Latvijas ģenerālkonsuli.*

* Piezīme: raksts publicēts jaunajā formātā